Divdesmit ziemas pēc bumbām. Katru rītausmu Vera Sokola, pensionēta inženiere, kāpj uz sava sasalušā jumta, lai klausītos radio, kas septiņpadsmit gadus nav izdvesis ne skaņas. Šorīt vecā pilsētas Torņa sen nodzisusī brīdinājuma uguns deg sarkana, un caur trokšņiem atskan šūpuļdziesma, ko zināt vajadzētu tikai viņai, bet tad – balss. Tā ir meita, kuru viņa zaudēja pirms astoņpadsmit gadiem. Lēni briestoša postapokaliptiska mīkla par cerību un signālu trokšņos.